Veselības aprūpei naudas aizvien "nav"?

2020. gada valsts budžeta pieņemšana, kas norisinājās 2019. gada rudenī (zīmīgi - tikai dažus mēnešus pirms Covid-19 pandēmijas sākuma), iegāja vēsturē ar lielu skandālu - politiķi neizpildīja pat likumā ierakstīto solījumu noteiktajā apmērā palielināt medicīnas darbinieku algas. Pēc zemāk lasāmā raksta oriģinālās - garākas un emocionālākas - versijas publicēšanas 2019. gada rudenī, kur politiķus salīdzināju ar iluzionistiem, kas liek izgaist naudai un aicināju pārtraukt slēpt naudu burvju cepurē, Saeimas Budžeta komisijas priekšsēdētājs Mārtiņš Bondars uz preses konferenci ieradās ar dzeltenu cepuri, demonstrējot, ka tā ir tukša - naudas neesot. 

Varētu domāt, ka Covid-19 pandēmijas sniegtās mācības būtu mainījušas šo politiķu attieksmi, taču tas joprojām nav noticis. Pat krīzes laikā veselības aprūpe saņēmusi aizvien ļoti nepietiekamus līdzekļus. 2022. gada budžeta tapšanā atkal atkārtojusies situācija, kad mediķu algām atvēlēts tikai mazāk par pusi no mediķu prasītā (prasītais - tikai vidējās darba samaksas kāpumam adekvāts pieaugums!) un pašas valdības sarunās ar mediķiem solītā. Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība vēl 2022. gada sākumā pauž neizpratni, ka valdība joprojām atsakās piešķirt trūkstošos 40 miljonus eiro, lai stiprinātu veselības aprūpes cilvēkresursus, bet vienlaikus ir piešķīrusi 300 miljonus eiro nezināmiem neparedzētiem izdevumiem.

Kā zināms, tieši cilvēkresursi ir viens no kritiskākajiem punktiem Latvijas veselības aprūpes sistēmā, kas spilgti izpaudās pagājušā gada oktobra-novembra Covid-19 vilnī, kad mediķu trūkuma dēļ atkal nācās atkārtoti izsludināt ārkārtas situāciju nozarē, atceļot plānveida pakalpojumus un uzsākot pat neatliekamās medicīniskās palīdzības pacientu šķirošanu, kas noveda arī pie upuriem. Protams, apjomīgi līdzekļi vajadzīgi arī citām pacientu kritiskām nepieciešamībām (rindas pie speciālistiem un izmeklējumiem, kompensējamās zāles, operācijas utt.).

Veselības aprūpes sistēmas finansējums Latvijā aizvien ir kritiski zems - 2022. gadā tas būs tikai 4,5% no IKP, kamēr ES vidējais jau 2019. gadā bija 7% līmenī, arī Lietuvai (virs 6%) un Igaunijai (virs 5%) ir bijuši augstāki rādītāji vēl pat pirms-pandēmijas laikā.

Šajā tabulā var redzēt, ka pat 2019. gada (pirmspandēmijas) situācijā Latvijas šogad atvēlētie 4,5% no IKP nebūtu mainījuši ieņemamo vietu starp ES valstīm:

Find more statistics at Statista

REZUMĒJUMS. Latvijas valsts budžetā ir pietiekami daudz naudas, lai nosegtu veselības aprūpes sistēmas vajadzības, jautājums ir tikai par izvēles prioritātēm. Ja veselības aprūpe tiek deklarēta kā prioritāte, un, ja šīs valsts vērtību skalā cilvēka dzīvība un veselība ir galvenā vai vismaz viena no dažām galvenajām vērtībām, tad nav nekāda pamata pieņēmumam, ka "veselības aprūpei naudas nepietiek".  

PIEŅĒMUMA TICAMĪBAS INDIKATORS

Atskats uz 2020. gada budžeta tapšanu

2020. gada budžets līdz tam bija lielākais Latvijas valsts vēsturē. Tā kopējais izdevumu apmērs pirmo reizi pārsniedza 10 miljardus eiro. Salīdzinot ar 2019. gada budžetu, 2020. gadā ieņēmumu pieaugums plānots 717,1 miljona eiro apmērā. 

Turklāt ministriju budžetos tika atrasts arī ietaupījums aptuveni 90 miljonu eiro apmērā - tātad kopā jauniem izdevumiem pieejamais finansējums ir jau virs 800 miljoniem. Mediķu algu likumā ierakstītajam palielinājumam bija nepieciešami 120 miljoni eiro, tātad mazāk nekā tikai sestā daļa no šīs summas.

Lai uzskatāmāk aplūkotu valsts budžetu, iztēlosimies to kā kāda indivīda mēneša ienākumus un izdevumus. Šajā ziņā 2020. gada budžets ir ērts - desmit miljardus samazinot mērogā 1: 10 000 000, iegūstam aptuveni vidējo Latvijas mēnešalgu - 1000 eiro mēnesī. Tātad - šogad jūsu alga ir 940 eiro, bet nākamgad gaidāms labs pielikums 72 eiro (+ pats esat atradis nelietderīgus tēriņus 9 eiro).

Šobrīd jums jāizdomā, kā tērēt šos papildu 80 eiro. Lai vismaz pašā minimālākajā līmenī varētu parūpēties par savu veselību, jums papildus līdzšinējam ir jāatvēl 12 eiro. Taču jūs pēkšņi sajūtaties kā nemirstīgais Kaščejs un izlemjat uz to nospļauties, pasakot, ka šim nolūkam pietiks ar piecīti.

Pārējo naudu sadalāt sekojoši. Apmēram divdesmit eiro aizies vecmāmiņai, palielinot viņas pensiju (laba un vajadzīga lieta, protams). 15 eiro jums pienāktos atmaksāt bankai, samazinot aizņemtās kredītsaistības - taču te ir nianses (par to raksta nobeigumā). Vēl ap padsmit eiro mēnesī aizies dzīvokļa labiekārtošanai kā jūsu līdzfinansējums dzīvokļu īpašnieku biedrības dāsni finansētajiem projektiem.

Paliek vēl apmēram 20 eiro, kurus tad izlemjat tērēt kā papildu naudu kultūras vajadzībām (pusotrs eiro), pašaizsardzībai (trīs eiro), mazdārziņam (trīs eiro), bet visvairāk aizies kabatas naudas pieaugumam jūsu pusaugu bērniem (lai pašvaldības neļaunojas par šo, protams, nekorekto salīdzinājumu) - 8 eiro mēnesī.

Turpinājumā apskatīsim budžeta pieauguma sadalījumu reālajos skaitļos, jo, protams, ir lietas, ko šādā, samazinātā alegoriskā perspektīvā nevar ieraudzīt. Tomēr kopumā ir vērtīgi padomāt par valsts budžetu kā mājsaimniecības tēriņiem - tas parāda iedzīvotāja ikdienas perspektīvu, un tad prioritātes izgaismojas pavisam skaidri.

Protams, cita lieta, ka medicīnas personāla algu pieaugums nav vienīgā finansiālā nepieciešamība, lai palielinātu veselības aprūpes pieejamību un kvalitāti - tāpēc patiesībā būtu jārunā nevis par 12, bet vismaz 20-25 papildus eiro mēnesī (Veselības ministrijas sākotnējais papildu pieprasījums 2020. gada budžetam bija 279,4 miljoni jeb mājsaimniecības analoģijā 28 eiro - un arī tas nepavisam nebūtu neizpildāmi).

Tātad makrolīmenī 2020. gada budžetā lielākais pieaugums paredzēts labklājības sektoram, pamatā pensijām (pieminētā vecmāmiņas nauda) - virs 200 miljoniem eiro. Šī, protams, ir svarīga un vajadzīga lieta, lai gan, ja ieliek perspektīvā - ko gan pensionārs iesāks ar pārdesmit eiro pensijas pielikumu, ja saskarsies ar nopietnu veselības likstu, kur uz valsts apmaksāto pakalpojumu būs jāgaida tik ilgi, ka atliks vien zīlēt, vai rindu izdosies sagaidīt pirms aizsaules vārtiem?

Nākamā lielā papildu izdevumu sadaļa budžetā ir... Un te seko pārsteigums, jo publiski par to vispār nav runāts - proti, tas ir tā sauktais “pārdalāmais finansējums”. Šeit kopējais tēriņu pieaugums pret šāgada budžetu ir 125 miljoni eiro. Kas tad slēpjas zem šī mistiskā apzīmējuma “pārdalāmais finansējums”? Lielākais “neredzamais zilonis” šeit ir budžeta pozīcija “Nesadalītais finansējums Eiropas Savienības politiku instrumentu un pārējās ārvalstu finanšu palīdzības līdzfinansēto projektu un pasākumu īstenošanai”, kam kopumā paredzēti 136 miljoni eiro, un tas ir par 107 miljoniem eiro vairāk nekā identiskai pozīcijai šāgada budžetā.

Nekļuva skaidrāk? Ne jums vienīgajam. Cik nu var saprast no definīcijas un publiski pieejamajiem avotiem, šī pozīcija sevī slēpj valsts līdzfinansējumu dažādiem ES fondu projektiem (lai gan šādas līdzfinansējuma pozīcijas vēl ir arī atsevišķajos ministriju budžetos) - mājsaimniecības piemērā tie ir “dzīvokļa labiekārtošanas” izdevumi. 

Vēl “pārdalāmo finansējumu” veido arī līdzekļi neparedzētiem gadījumiem (25 miljoni, pieaugums par 5 miljoniem), apropriācijas rezerve (14 miljoni, pieaugums par 4 miljoniem), demogrāfijas pasākumu atbalsts (5 miljoni) un... “Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršana”, kam paredzēti apaļi 10 miljoni.

Šeit jau sāk rasties jautājumi, īpaši par pēdējo pozīciju, jo tai paredzētais finansējums ir tik noapaļots (tieši 10 000 000), ka tas nevar būt precīzi aprēķināts, balstoties uz konkrētām vajadzībām - acīmredzami kāds vienkārši ar slaidu rokas vēzienu piemetis uz papīra tieši desmit miljonus, jo “apmēram tik daudz vajadzēs, ja nu kas, lai nepietrūkst”. Bet varbūt pietiktu ar deviņiem miljoniem? Varbūt ar astoņiem? Bet ja nu nemaz nevajag vairāk par pieciem? Īpaši, ņemot vērā to, ka šāgada budžetā šādas pozīcijas vispār nebija, bet Kontroles dienestam (kurš kā atsevišķa pozīcija savukārt pazudis no 2020. gada budžeta) finansējums bija 4,6 miljoni eiro.

Arī apropriācijas rezerve (pārdalīšanas gadījumiem) un līdzekļi neparedzētiem gadījumiem, protams, ir nepieciešamas pozīcijas, tomēr ar ko konkrēti ir pamatots pieaugums tajās, kas kopā sastāda deviņus miljonus? Tikpat grūti, neredzot sīkāku atšifrējumu, spriest par 107 miljoniem fondu naudas līdzfinansējuma pieaugumu. 

Starp citu - jau atkal simptomātiski, ka, “sakasot” sērīgos papildu 18 miljonus mediķu algām, valdība no “pārdalāmā finansējuma” apmēram miljonu izvēlējusies paņemt, kā jūs domājat, no kuras pozīcijas? No apšaubāmi apaļajiem 10 miljoniem cīņai ar naudas atmazgāšanu? No apropriācijas rezerves 14 miljoniem? No līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem? Varbūt tomēr ES fondiem nevajag 107 miljonus lielu papildus līdzfinansējumu? Nē - Finanšu ministrijai visatbilstošāk ir šķitis naudu paņemt no jau tā nožēlojamajiem 5 miljoniem demogrāfijas atbalsta pasākumiem...

Nākamais lielākais budžeta izdevumu pieaugums aiziet pašvaldībām - mērķdotāciju un dotāciju palielinājums kopā veido 80 miljonus eiro. Šajā ziņā no budžeta projekta skaidrs ir vienīgi mērķdotāciju izlietojums (pamatā pedagogu algām), bet lielākais pieaugums ir tieši sīkāk neatšifrētajā dotāciju sadaļā (+62 miljoni). 

Milzīgu pieaugumu uzrāda arī pašas Finanšu ministrijas budžets - tas palielināsies par 77 miljoniem eiro. Galvenos izmaksu kāpumus veido divas pozīcijas (dažās citās ir arī samazinājumi) - maksājumi ES budžetā, kas nākamgad pieaugs par brangiem 47 miljoniem eiro (kopā sasniedzot 320 miljonus eiro), kā arī “subsīdijas un dotācijas” - par 44 miljoniem vairāk, kopā 227 miljoni (kas aiz šī slēpjas, atkal var tikai minēt, iespējams, daļēji ES fondu līdzfinansējums).

Nozīmīgs izdevumu pieaugums atkal paredzēts Aizsardzības ministrijai - plus 30 miljoni eiro. Šis pieaugums ir loģisks 2% īpatsvara saglabāšanas kontekstā - augot IKP, jāaug arī finansējumam. Te, protams, nav pieļaujamas nekādas atkāpes. Nav jau kaut kāda veselības aprūpe, kuru var finansēt pēc pārpalikuma principa...

Pilnīgi neizprotams (par to paguvuši ierunāties arī daži žurnālisti) ir līdzekļu palielinājuma “svarīgums” Zemkopības ministrijai, kur izdevumi 2020. gada budžetā pieaug par 26 miljoniem eiro. Vēl jo vairāk kontekstā ar ziņu, ka Valsts kontrole veikusi revīziju Zemkopības ministrijā sakarā ar aizdomām par dīvainām grāmatvediskām mahinācijām valsts derīgo izrakteņu vērtības noteikšanā. Proti, līdz pat 2018. gadam Zemkopības ministrija vispār nebija uzskaitījusi valstij piederošos derīgos izrakteņus, tad 2018.gada pārskatā ministrija beidzot noteica to vērtību 3,8 miljardu eiro apmērā, bet vien trīs mēnešus vēlāk šo vērtību pēkšņi samazināja 58 (!) reizes - līdz vien 65,7 miljoniem eiro. Valsts kontrole atteikusies sniegt atzinumu par Zemkopības ministrijas 2018.gada pārskatu, jo neguva pārliecību, ka derīgo izrakteņu uzskaites vērtība ir noteikta pareizi.

Arī Kultūras ministrija tikusi pie 15 miljoniem papildu naudas. Tā paredzēta gan algu pieaugumam, gan neatšifrētajām “subsīdijām un dotācijām”, gan citām pozīcijām. Satiksmes, Labklājības un Tieslietu ministriju budžeti aug par 8 miljoniem eiro katrs. Bet interesanti, ka dažu ministriju budžetos ir pat samazinājums - VARAM pat par 24 miljoniem eiro, tikpat arī Iekšlietu ministrijai (te nu kā reizi tieši varēja būt palielinājums, jo arī šajā resorā strādā cilvēki, kuru tiešajos pienākumos ietilpst veselības un dzīvības glābšana), Ekonomikas ministrijai, kā arī Izglītības un zinātnes ministrijai - par 4 miljoniem mazāk (zinātnieki ir vēl vieni abižotie, kuriem iepriekš solītais papildus finansējums netiek piešķirts).

Seko dažādas valsts iestādes, kurām budžeti ievērojami pieaug. Vislielākais pieaugums ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, kura budžets pieaug gandrīz divkārt - no apmēram 6 līdz vairāk nekā 11 miljoniem eiro. Tāpat 3 miljonu pieaugumi paredzēti gan Saeimai, gan Ministru kabinetam. Arī sevi kā pieticīgu sociāldemokrātu pirms prezidenta vēlēšanām pozicionējušā Valsts prezidenta (Egila Levita) kanceleja ieplānojusi gandrīz miljonu izdevumu pieaugumu. Protams, arī bēdīgi slavenie partiju finansējuma 6 miljoni.

Tātad, pat pēc vispieticīgākajiem aprēķiniem, pārskatot un daudzos gadījumos vismaz samazinot iepriekš uzskaitītās apšaubāmāko izdevumu pozīcijas, iespējams veselībai atrast papildus ap 50 miljoniem eiro (iespējams pat, ka krietni vairāk, bet pietrūkst detalizētas informācijas par daudzām izdevumu pozīcijām, lai vērtētu). Taču arī tas vēl nebūt nav galvenais “neredzamais zilonis” 2020. gada budžeta fiskālajā telpā.

Ir viens finansējuma avots, kurš varētu nodrošināt medicīnai nepieciešamo līdzekļu pieaugumu, pat neaiztiekot nevienam citam paredzēto algu palielinājumu. Un tagad - labi cieši aizspiežiet ausis, jo tūdaļ līdz pat stratosfēras slāņiem aizskanēs fiskālo tehnokrātu sašutuma brēcieni. Proti, šis finansējuma avots ir budžeta deficīts.

Tas nav nekas jauns - patiesībā jau iepriekšējos trīs gadus papildu finansējums veselības aprūpei ir nodrošināts, saskaņojot ar Eiropas Komisiju plašāku pieļaujamo budžeta deficīta atkāpi (tiesa gan, Latvijai nemaz to pilnībā neizmantojot) - līdz 1,5% no IKP Stabilitātes un Izaugsmes paktā noteiktā 1% vietā. Jā, ir tiesa, ka šogad šī “atlaižu programma” beidzas. Tieši tāpēc 717 miljonu papildu ieņēmumi budžetā pārvērtušies par tikai 610 miljoniem papildu izdevumu - 107 miljoni novirzīti budžeta deficīta segšanai. Tieši tāpēc no ministrijās papildus atrastajiem 93,7 miljoniem reālajiem izdevumiem atstāti tikai 45,6 miljoni - 48,1 miljons novirzīts “fiskālās telpas uzlabošanai”.

Vai kāds no Latvijas valdības vispār ir mēģinājis runāt ar Eiropas Komisiju par budžeta deficīta atkāpes turpināšanu? Eiropas Komisija pati ik gadu norāda uz to, ka Latvijai nepieciešams atvēlēt krietni lielākus līdzekļus veselības aprūpei. Otrkārt, Latvijas valsts ārējais parāds ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā, tā kā saprātīgs budžeta deficīts nekādu ļaunumu nenodarītu.

Bet interesanti ir vēl kas. 2020. gada budžetā paredzētais deficīts ir tikai 0,3% no IKP. Eiropas Komisija Latvijai atļauj 1%. Tātad teorētiski 0,7% būtu iespējams tērēt pat bez papildu atļaujas. Te gan jāņem vērā, ka EK un vietējā metodoloģija budžeta deficīta aprēķināšanai atšķiras, bet vienkāršā valodā to varētu skaidrot tā - vietējie ierēdņi baidās, ka savos aprēķinos kļūdīsies un rezultātā budžeta deficīts pārsniegs to, ko aprēķinās EK pēc savas metodoloģijas, un tad būs nepatikšanas. Tāpēc - drošs paliek drošs, Latvija sažmiedz korseti un uzstāda sev mērķi par 0,5% no IKP (nākamā gada budžetā tie ir ap 165 miljoniem eiro!) vēl mazāku budžeta deficītu.

Tātad tā saucamais strukturālais budžeta deficīts it kā varētu mierīgi būt vismaz 0,5% no IKP. Tas gan vēl jāpārrēķina uz nominālo budžeta deficītu, kas ciparu attiecīgi samazina uz apmēram 0,4% no IKP. Tieši tāds arī bijis sākotnējais, dokumentos ierakstītais valdības budžeta bilances mērķis 2020. gadam - 0,42% deficīts. Bet ir taču tik svarīgi pamēģināt izlikties vēl svētākiem par pāvestu - un noteikt vēl par 0,12% zemāku budžeta deficītu. 0,12% no IKP var izklausīties gauži maz, bet absolūtos skaitļos tie ir vairāk nekā 39 miljoni (pieņemot, ka IKP nākamgad būs 33 miljardi)!

Tātad, pat neprasot EK atļauju, ir iespējams gluži elementāri piešķirt veselības aprūpes nozarei vēl gandrīz 40 miljonus eiro uz budžeta deficīta rēķina. Kopā ar iepriekš šajā rakstā atrastajiem vismaz 50 miljoniem un ar valdības pašas sakasītajiem 60 miljoniem tie ir 150 miljoni - jau samērā jēdzīgs cipars, kur bez mediķu algu palielinājuma vēl 30 miljoni atliktu arī rindu mazināšanai, kompensējamiem medikamentiem, utt.

Turklāt budžeta deficīta palielināšana nepavisam nav nekas tik ārkārtējs, kā daļa politiķu un ierēdņu cenšas iestāstīt. To pierāda kāds dokuments, ko, šķiet, publiski neviens nav izcēlis - 17. septembrī Ministru kabinets apstiprināja rīkojumu, ar kuru uz budžeta deficīta rēķina par 100 miljoniem eiro tika palielināts ES fondu apguvei nepieciešamais līdzfinansējums (ievērojiet, ka summa atkal ir absolūti noapaļota - tieši 100 000 000, kas vien ko liecina par aprēķinu precizitāti un pamatotību).

Rīkojuma projekta anotācijā ierakstīts, ka šis simt miljonu palielinājums nez kāpēc budžeta deficītu palielina tikai par 25 miljoniem, kas vedina domāt, ka tas veikts tieši uz jau iepriekš ierēķinātā, bet pilnībā neizmantotā veselības aprūpei piešķirtā deficīta atkāpes rēķina: “Palielinot apropriāciju par 100,0 milj. euro, vispārējās valdības budžeta deficīts saskaņā ar Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu palielināsies par 25,5 milj. euro, un tas ir ņemts vērā 2019.gada vispārējās valdības budžeta deficīta novērtējumā, prognozējot to 0,5% apmērā no iekšzemes kopprodukta.”

Kāpēc nebija iespējams līdzīgus lēmumus pieņemt par veselības aprūpes finansējumu nākamā gada budžetā? Loģisks skaidrojums ir tikai viens - tas ir nevis naudas, bet politiskas gribas trūkums.