Vai ibuprofēnu saturoši medikamenti spēj ārstēt Covid-19?
L. Krapānes un G. Vīleres saruna sākas ar tās centrālo tematu, kuram uzmanību savos atspēkojumos nav pievērsusi ne Zāļu Valsts aģentūra, ne "Re:Baltica"- par Covid-19 ārstēšanas vadlīnijām mājas apstākļos. L. Krapāne piesaka G. Vīleri kā ārsti, par kuru runā, ka tā spējot "palīdzēt Covid slimniekiem mājas apstākļos, proti, nenokļūt līdz slimnīcai un izārstēties veiksmīgi mājās." G. Vīlere apstiprina, ka 99,9% gadījumu tā esot taisnība.
Intervijas turpinājumā tiek atklāti G. Vīleres ieteiktās mājārstēšanās pamatelementi, kas atšķiroties no Latvijas oficiālajām vadlīnijām. Kā intervijas piektajā minūtē atklāj G. Vīlere, ticis konstatēts, ka "diezgan labi rezultāti" Covid-19 ārstēšanā tiekot sasniegti, kombinējot ibuprofēnu ar antibiotikām "Zitromax", un tam esot vērts pievienot arī antihistamīnus, lai efektīvāk apturētu iekaisuma procesus. "Es pilnīgi nepiekrītu teorijai, ka temperatūra Covid-19 gadījumā nav jāārstē. Pie Covid ir ļoti svarīgi ārstēt iekaisumu. Pašreizējās ārstēšanas vadlīnijas ir tiešām nožēlojamas, jo tiek ieteikts tikai paracetamols, ūdens un tējas. Tā nav normāla ārstēšana," saka G. Vīlere. Adekvātai iekaisuma kontrolei esot svarīga arī hidratācija, kurai jālieto nevis parastais dzeramais ūdens, bet gan minerālūdens, lai novērstu sāļu izzušanu no organisma.
Arī TV24 raidījumā "Dr.Apinis" G. Vīlere izsakās par ibuprofēna iedarbīgumu: "Cilvēkiem ar mazāk izteiktu simptomātiku un jaunajiem pilnīgi pietiek ar ibuprofēnu. (...) Tam ir daudz lielāks efekts (nekā paracetamolam - aut.), tas ne tikai noņem temperatūru, bet arī iekaisumu, kas ir galvenais faktors Covid saslimšanā, jo citokīnu krīzes un viss pārējais rodas tikai no neapturēta iekaisuma procesa. Piedevām tas ir asinis šķīdinošs preparāts - tātad darbojas pret recekļu veidošanos. Ibuprofēns ir ļoti veselīgs Covid slimniekiem!"
Rodas jautājums - ja ibuprofēna medikamenti, kas bez receptēm iegādājami jebkurā aptiekā, ir tik iedarbīgi pret Covid-19, kāpēc tas netiek publiski un plaši rekomendēts izmantošanai mājas ārstēšanā? Vai tiešām Latvijas ārsti ir vienīgie, kas nav sapratuši ibuprofēna lomu? Kādas ir pasaules medicīnas literatūrā atrodamās atziņas, pētījumu rezultāti?
Ibuprofēns nonāca starmešu gaismā jau pašā Covid-19 krīzes sākumā, 2020. gada martā, kad Pasaules veselības organizācija un Francijas veselības ministrija ieteica Covid-19 simptomu mazināšanā ibuprofēna medikamentus neizmantot, bet tā vietā labāk lietot paracetamolu. Tobrīd pastāvēja bažas, ka ibuprofēns varētu pasliktināt sirdzēju situāciju, palielinot angiotenzīnu konvertējošo enzīmu (ACE2) daudzumu organismā, kas, iespējams, palīdzētu vīrusam uzbrukt ķermeņa veselajām šūnām. Taču šai teorijai netika atrasti pierādījumi un drīz vien sākotnējais paziņojums par ibuprofēna kaitīgumu tika atsaukts.
Pēc dažiem mēnešiem klajā nāca arī pirmie pētījumi, kas noraidīja paaugstinātu risku Covid-19 slimniekiem, kas lietojuši ibuprofēna medikamentus. Tādējādi ibuprofēns kā simptomus atvieglojoša medikamentu aktīvā viela tika attaisnots, tiesa gan, vienlaikus šajos pētījumos arī netika secināts, ka ārpus simptomu atvieglošanas ibuprofēns sniegtu jebkādu papildus labumu Covid-19 ārstēšanā. Piemēram, Izraēlā, Shamir medicīnas centrā notikušā pētījumā tika secināts, ka "starp pacientiem, kuri lietoja ibuprofēnu un tiem, kuri lietoja paracetamolu, netika novērotas nekādas atšķirības mirstības ziņā vai nepieciešamībā pēc elpošanas atbalsta" (abās kontrolgrupās mirstība bija ap 3%, bet papildus skābekļa padeve bija nepieciešama ap 10% pacientu).
Daudz apjomīgāks pētījums no 2020. gada janvāra līdz augustam tika veikts Lielbritānijas slimnīcās (ja Izraēlas pētījumā bija analizēta tikai 403 pacientu slimības gaita, tad šajā gadījumā tie bija jau 78 674 pacientu). Pētnieku secinājumi bija identiski Izraēlas kolēģiem - starp ibuprofēna lietotājiem (4211 no kopējā skaita) un nelietotājiem (67 698) netika atrastas statistiski nozīmīgas atšķirības ne pacientu mirstībā, ne nepieciešamībā pēc kritiskās aprūpes vai ventilācijas.
Vēl viens pētījums par ibuprofēna efektivitāti tika uzsākts 2020. gada jūnijā, Londonā. Pētījumā ar zīmīgo nosaukumu "Liberate" tika plānots pusei Covid pacientu Londonas Guy's and St Thomas slimnīcā papildus standarta ārstēšanai dot arī ibuprofēnu (tiesa, šeit ierasto aptiekas tablešu vietā bija paredzēts izmantot īpašu lipīdu ibuprofēna formulu, ko lietojot arī, piemēram, artrīta slimniekiem). Par spīti tam, ka pētījums tika izziņots ļoti skaļi un plaši (par to informēja pat BBC), un tam bija jānoslēdzas jau 2021. gada septembrī, tā rezultāti aizvien nekur nav publiskoti un arī masu medijos par šo eksperimentu nekādas ziņas vairs nav atrodamas.
Interesantas atziņas par nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (medikamentu grupa, pie kuras pieder arī ibuprofēns) iedarbību uz Covid-19 infekciju dzīvā organismā ir sniedzis pētījums "Nonsteroidal Anti-inflammatory Drugs Dampen the Cytokine and Antibody Response to SARS-CoV-2 Infection", kas, tiesa gan, ir veikts ar pelēm.
Izmēģinājumos konstatēts, ka nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (pētījumā konkrēti izmantots meloksikāms) pelēs tiešām samazinājuši iekaisuma procesus, bet līdz ar to - arī organisma dabīgo antivielu izstrādi.
Tas nozīmē, ka nesteroīdo pretiekaisuma medikamentu ietekme Covid ārstēšanā var izrādīties abpusgriezīgs zobens, kas vienā ārstniecības stadijā var noderēt, bet citā - kaitēt. Tieši infekcijas sākumposmā tā var būt nevēlama, jo "šajā slimības stadijā iekaisums parasti ir lietderīgs" un neitralizējošo antivielu skaita samazināšana var mazināt organisma pretestības spējas vīrusam, rakstā par pētījumu norāda "Science Daily". Savukārt vēlākā (smagākā) Covid fāzē, kad pacients piedzīvo jau pārāk intensīvu iekaisuma procesu jeb tā saukto citokīnu vētru, situācija ir pretēja - tad jādara viss, lai iekaisumu mazinātu (attiecīgi nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi ir vēlami).
Tātad, saskaņā ar minētajos pētījumos secināto, apgalvojums, ka ibuprofēns ir noderīgs jau agrīnā slimības fāzē, lai iekaisumu mazinātu uzreiz, ir apšaubāms. Labākajā gadījumā, ja apsver Izraēlas un Lielbritānijas slimnīcu pacientu pētījumos konstatēto, tas nedos nekādu - ne pozitīvu, ne negatīvu efektu, bet, ja ar pelēm veiktie eksperimenti apliecina līdzīgus darbības mehānismus arī cilvēka organismā - tad efekts slimības sākumā var būt pat negatīvs, imūnsistēmas darbību slāpējošs.
Bet kā ar antibiotikām?
Otrs G. Vīleres intervijā pieminētais medikaments, kas palīdzot Covid ārstēšanā mājas apstākļos, ir "Zitromax". Tās ir makrolīdu grupas antibiotikas - azitromicīns, kas tiek rekomendēts arī augšējo un apakšējo elpceļu infekciju (tonsilīts, faringīts, sinusīts, bronhīts un pneimonija) ārstēšanai. Teorijā azitromicīnam piemīt ne tikai antibakteriālas, bet arī antivirālas īpašības un "in vitro" pētījumos ir konstatēta tā iedarbība, bremzējot vīrusu vairošanos, apturot tā iekļūšanu organisma šūnās (vairāk: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC7290142/). Azitromicīna reālā efektivitāte pret Covid-19 ir tikusi izvērtēta vairākos klīniskajos pētījumos. To rezultāti azitromicīna daudzsološo teorētisko kapacitāti praksē lielākoties neapstiprina.
Viens no šiem pētījumiem "Azithromycin versus standard care in patients with mild-to-moderate COVID-19 (ATOMIC2): an open-label, randomised trial" tika veikts Lielbritānijā, laikā no 2020. gada jūnija līdz 2021. gada janvārim, iesaistot 292 Covid slimniekus. Abās dalībnieku grupās (tiem, kuri saņēma tikai standarta ārstēšanu un tiem, kuri lietoja arī azitromicīnu) bija gandrīz vienāds to slimnieku īpatsvars, kas nonāca slimnīcā vai nomira (azitromicīna grupā tādu bija 15 no 145 jeb 10%, bet otrā grupā - 17 no 147 jeb 12%). Pētījuma autoru secinājumi ir viennozīmīgi: "Azitromicīna pievienošana standarta ārstēšanai vieglas vai vidēji smagas formas Covid pacientiem nesamazināja slimnīcā nokļūšanas vai nāves risku. Mūsu secinājumi neliecina par azitromicīna lietošanas lietderību pacientiem ar vieglu vai vidēju Covid-19 slimības gaitu."
Pie tādiem pašiem secinājumiem tika nonākts vēl vienā, daudz apjomīgākā klīniskajā pētījumā "Azithromycin for community treatment of suspected COVID-19 in people at increased risk of an adverse clinical course in the UK (PRINCIPLE): a randomised, controlled, open-label, adaptive platform trial". Šajā pētījumā tika iesaistīti kopumā 2265 dalībnieki (vecāki par 50 gadiem), no kuriem 875 saņēma parasto aprūpi, 540 - papildus arī azitromicīnu un 850 - parasto aprūpi ar citiem papildmedikamentiem (pētījums pārbaudīja arī doksiciklīna un budezonīda iedarbību). Saistībā ar azitromicīnu atkal netika konstatētas statistiski vērā ņemamas atšķirības ne pētījuma dalībnieku hospitalizācijas, ne mirstības, ne arī daudzos citos, niansētos aspektos (atlabšanas ātrums, pašsajūta utt.). "Uzsākot šo pētījumu, mēs nevarējām paredzēt, vai šīs antibiotikas būs efektīvas vieglāk saslimušo Covid pacientu ārstēšanā. Iegūtie rezultāti tagad ļaus ārstiem un pētniekiem turpmāk fokusēties uz citu medikamentu terapijas iespējām," pēc pētījuma pabeigšanas izteicies tā vadītājs, profesors Niks Lemoins. Pētījumā netika pierādīta arī doksiciklīna efektivitāte, taču saistībā ar trešo pētīto medikamentu, astmas ieelpojamajām zālēm budezonīdu, tika konstatēts, ka tas gan spēj paātrināt nehospitalizēto Covid pacientu atlabšanu - vidēji par divarpus līdz trim dienām.
G. Vīlere intervijā piemin arī antihistamīnus (pretalerģijas medikamentus) un interesanti, ka viens pētījums, kas liecinājis par azitromicīna pozitīvu iedarbību, ir tāds, kurā šīs antibiotikas pacientiem dotas kopā ar antihistamīniem. Šis pētījums gan ir ļoti neliels un tikai retrospektīva novērojuma tipa pētījums, t.i., tas neatbilst klīnisko pētījumu standartiem ar kontrolgrupu, utt. Proti, divos Spānijas pansionātos 84 vecāka gadagājuma Covid pacienti tika ārstēti ar antihistamīnu un (daļa no viņiem - 25) arī azitromicīnu, rezultātus salīdzinot pret vispārējiem saslimstības rādītājiem Spānijā šādā vecuma grupā. Rezultāti patiešām bijuši lieliski - visi 84 pacienti veiksmīgi izveseļojušies, nevienam nenonākot slimnīcā. Pētījuma autori paši uzsver tieši antihistamīnu izšķirošo lomu, jo tie esot bijuši vienīgie medikamenti, ko vairums pacientu saņēmuši (tiesa gan, tiem, kam sākušās smagākas slimības izpausmes, doti arī vēl vairāki medikamenti - levofloksacīns, mepifilīns, u.c.). Tomēr arī pašā pētījumā atzīts, ka, lai izdarītu pārliecinošākus secinājumus par antihistamīnu un azitromicīna lietderību Covid ārstēšanā, būtu jāveic kontrolēti klīniskie pētījumi.
Ir bijuši vēl vairāki līdzīgi, novērojuma rakstura pētījumi, kas uzrādījuši cerīgus rezultātus antihistamīnu lomai gan Covid-19 ārstēšanā, gan arī pašas saslimstības novēršanā (piemēram: https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0006291X20321409). Diemžēl apjomīgus, kontrolētus klīniskos pētījumus par šo tematu neizdodas atrast. Viens šāds pētījums ASV gan tika sākts, taču... ticis pārtraukts "dalībnieku atsaucības un finansējuma trūkuma" dēļ. Iemeslus, kāpēc nopietni klīniskie pētījumi šajā virzienā tā arī nav pabeigti, varam tikai minēt, bet diemžēl arī tik ilgi, kamēr nebūs šādos, randomizētos, kontrolētos pētījumos iegūtu datu, nebūs arī īstas skaidrības par to, vai antihistamīni tiešām ir efektīvi karavīri Covid-19 frontē.
REZUMĒJUMS. G. Vīleres nosauktajiem medikamentiem Covid-19 agrīnai ārstēšanai mājas apstākļos klīniskos pētījumos efektivitāte nav apstiprināta. Salīdzinoši perspektīvāk atsevišķos nelielos pētījumos ir novērtēti antihistamīni, taču šajā gadījumā trūkst nopietna apjoma datu no lieliem, randomizētiem, placebo kontrolētiem klīniskajiem pētījumiem. Kopumā pieņēmums, ka pastāv efektīva metode Covid ārstēšanai mājās, izmantojot ibuprofēnu, azitromicīnu un antihistamīnus, ir mazticams.
PIEŅĒMUMA TICAMĪBAS INDIKATORS
0 Komentāri