Moderno saziņas rīku dzīlēs ir iestrādāti «atslēgas caurumi», pa kuriem specdienesti var ielūkoties mūsu dzīvē. Biedējot ar terorisma briesmām, tiek radīta sabiedrības kontroles sistēma, kas nonāk pretrunā ar demokrātijas pamatprincipiem.
Bijušā ASV izlūkdienestu datorspeciālista Edvarda Snoudena medijiem nopludinātā informācija 2013. gadā nesa atskārsmi, ka no izspiegošanas un privātuma aizskāruma nav pasargāts neviens, kurš lieto internetu vai mobilo telefonu. Specdienestu darbinieki var lasīt mūsu e–pasta saraksti, izsekot mobilā tālruņa atrašanās vietu vai pētīt interneta lietošanas vēsturi arī bez tiesas atļaujas. Krist paranojā tāpēc droši vien nevajadzētu, taču tikpat maldīga var izrādīties arī pārāk vienaldzīga attieksme pret Snoudena atklātajiem faktiem.
Meklē «sprādzienu»
Lai gan atklātībā nonāca tikai aptuveni 1% no Snoudena nokopētajos 1,7 miljonos slepeno dokumentu esošās informācijas, tas radīja daudzus šokējošas atskārsmes par ASV Nacionālās drošības aģentūras (NDA), kā arī Lielbritānijas Valdības komunikāciju centra uz likumības robežas balansējošām vai pat šo robežu pārkāpjošām darbībām. Kā vēsta britu laikraksts The Guardian, NDA ielauzusies deviņu lielāko pasaules interneta kompāniju (to vidū Microsoft, Google, Facebook, Apple, Skype) serveros, lai iegūtu privātus videomateriālus, fotogrāfijas un e–pasta saraksti. Tā radījusi programmatūru XKeyscore, ar kuras palīdzību spējot piekļūt un lasīt e–pasta lietotāju saraksti, kā arī vākt datus par «gandrīz jebko, ko tipisks lietotājs dara internetā» (citāts no kāda iekšējā NDA dokumenta, ko nopludinājis Snoudens) – apmeklētās mājaslapas, Google meklējumu vēsturi u.c.
Īpaši ērti esot lasīt privāto e–pasta saraksti un čatus Facebook sociālajā tīklā – NDA darbiniekam atliek tikai ierakstīt programmatūras lodziņā Facebook lietotāja vārdu un vēlamo saziņas laika periodu.
Ar XKeyscore palīdzību iespējams arī meklēt informāciju pēc atslēgvārdiem globālajā e–pasta datu bāzē. Atlasītās informācijas apjoms ir milzīgs, tāpēc, lai to šķirotu, tiek izmantoti metadati (ziņas par IP adresēm, lietotāja atrašanās vietu u.c.). Iespējams, e–pastam ar kādu aizdomīgu atslēgvārdu (piemēram, «sprādziens») tiks pievērsta lielāka uzmanība, ja tā metadati kā izcelsmes vietu norādīs Irāku vai Pakistānu, nevis Latviju vai Igauniju.
Iztiek bez atļaujas
NDA darbiniekiem interneta spiegošanas darbību veikšanai nav nepieciešams iziet nekādas īpašas tiesiskās procedūras vai saņemt oficiālas atļaujas. Viņu meklējumus programmā XKeyscore pat neautorizē kādas augstākstāvošas NDA amatpersonas. Viss, kas nepieciešams – ierakstīt atsevišķā lodziņā īsu pamatojumu, kādas lietas sakarā tiek meklēta konkrēta e–pasta sarakste vai cita veida interneta saturs. Nākot klajā šiem faktiem, NDA gan taisnojās, ka patvaļīga programmas izmantošana netiek pieļauta, ka interneta spiegošana tiekot vērsta tikai pret «leģitīmiem ārzemju izlūkošanas mērķiem», lai «aizsargātu mūsu nāciju un tās intereses», bet apsūdzības aģentūras analītiķu plašā, nekontrolētā pieejā NDA datiem nav patiesas. Tomēr jau pēc pāris mēnešiem NDA bija spiesta atzīt, ka vismaz 12 tās darbinieki izmantojuši aģentūras datu bāzi pavisam personiskiem nolūkiem – izspiegojot savus dzīvesbiedrus vai radiniekus.
No Nacionālās drošības aģentūras neatpaliek arī viņu kolēģi un cieši sadarbības partneri Atlantijas okeāna otrā krastā – britu galvenā elektroniskās izlūkošanas aģentūra jeb Valdības komunikāciju centrs (VKC). Snoudens nodēvējis VKC pat par «sliktākiem» nekā NDA. Viņa nopludinātajos ziņojumos minēts, ka caur VKC rokām iziet vēl lielāks datu apjoms, pateicoties Lielbritānijas izcilajām iespējām pieslēgties interneta datu plūsmas maģistrālēm. Ja NDA lielu daļu savas interneta spiegošanas informācijas, kā var noprast, iegūst no ASV lielo interneta pakalpojumu kompāniju serveriem, tad VKC to vāc, pieslēdzoties ap 200 optiskās šķiedras kabeļiem, caur kuriem tiek pārraidīta interneta datu plūsma, kā arī telefonsarunas. Datu pārraides ātrums ikvienā no šiem kabeļiem ir ap 10 gigabitiem sekundē, kas nozīmē, ka visos 200 kabeļos kopā vienā minūtē cauri iziet tāds informācijas apjoms, kas aptuveni piecas reizes pārsniedz visu Latvijas Nacionālās bibliotēkas grāmatu un dokumentu arhīvā esošo informāciju.
Izspiego arī Merkeli
Ne mazāk aktīvi dažādās valstīs tikušas izsekotas arī telefona sarunas – ASV izspiegoti ap 2,3 miljardiem telefonu zvanu mēnesī, bet Francijā izsekoti vidēji 70 miljoni, Spānijā – 60 miljoni zvanu mēnesī. Tiesa gan, «izsekošana» šajā gadījumā nenozīmē, ka visas šīs telefonsarunas tikušas noklausītas vai ierakstītas. Par tām savākti tā sauktie metadati – informācija par abu runātāju telefona numuriem, sarunas ilgumu, datumu, laiku un vietu. Tāpat NDA kolekcionē arī kustības izsekošanas datus par vairākiem simtiem miljonu gan ASV, gan citu valstu iedzīvotāju mobilajiem telefoniem.
Tā kā starp NDA un VKC spiegošanas upuriem ir arī Eiropas Savienības (ES) institūcijas gan Vašingtonā, gan Briselē, turklāt diplomātisku skandālu izraisījuši Snoudena atklātie fakti par Vācijas kancleres Angelas Merkeles izspiegošanu, ES vairs nevarēja izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Decembra vidū uz Eiropas Parlamenta (EP) centrālo biroju Briselē bija uzaicināta ASV Kongresa delegācija, tika organizēta preses konference, kā arī seminārs, kur video translācijā tika pārraidīta bijušā The Guardian žurnālista Glena Grīnvalda uzruna.
 |
| Masu spiegošanai veltītais seminārs EP Briselē. Foto: I. Kubliņš, ZemLupas.lv |
Spiegošanas skandāls radījis spriedzi ASV un ES attiecībās, apdraudot vairāku lielu savstarpējās sadarbības projektu virzību. ES izteikusi draudus apturēt Drošās ostas (Safe Harbor) vienošanos, kas atvieglo datu apriti starp ASV un ES un izdevīga amerikāņu biznesa kompānijām. Janvāra sākumā EP Pilsonisko brīvību komiteja nāca klajā ar ziņojuma projektu, kurā gan ASV, gan Lielbritānija un vairākas citas ES dalībvalstis aicinātas «aizliegt slepenas masu novērošanas darbības un apjomīgu privāto datu apstrādi», kā arī «veikt grozījumus drošības dienestus uzraugošajos likumos, lai tie būtu saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju». Taču izskatās, ka pagaidām šī nostāja netiek pārāk respektēta pat ne Lamanša jūras šauruma, kur nu vēl Atlantijas okeāna otrā krastā. ASV politiķi nebūt nesēž kaktā kā klusas, nokauninātas pelītes – gluži pretēji, Republikāņu partijas kongresmenis Maiks Rodžers vizītē Briselē pat atļāvās aizrādīt par Eiropas Parlamenta «zemo pašcieņu» saistībā ar tā izteikto gatavību uzklausīt «nodevēja un amerikāņu karavīrus Afganistānā briesmām pakļāvušā» Snoudena liecību un uzsvēra, ka tas apdraud ES un ASV vienošanos par brīvās tirdzniecības līgumu.
ES divkosība
Lai arī Eiropas Parlaments vismaz vārdos pauž gatavību rīkoties, lai aizstāvētu ES pilsoņu tiesības uz privātumu un datu aizsardzību, skeptiķiem varētu likties, ka tie ir nevis reāli centieni, bet drīzāk teātris, kas jāspēlē, lai nomierinātu to Eiropas sabiedrības daļu, kuru Snoudena atklājumi satraukuši, kā arī šo atklājumu pazemoto ES lielvalstu (īpaši Vācijas) publiskās stājas demonstrēšana. Vairāki argumenti runā par labu šai pozīcijai.
Pirmkārt, spiegošanas skandāls būtībā nostādījis Eiropas Savienību šizofrēniskā situācijā – lai gan ES kā organizācija pauž vēlmi cīnīties ar masu spiegošanas patvaļu, lielākā daļa no ES dalībvalstīm šajā jomā cieši sadarbojas ar ASV. Snoudena dokumenti atklājuši, ka ne vien Lielbritānijas, bet arī Zviedrijas, Spānijas, Nīderlandes un pat spiegošanas asāko kritiķu Vācijas un Francijas specdienesti ir cieši iesaistīti masu novērošanā. Kad uz šo duālo situāciju preses konferencē norādīja kāds žurnālists, jautājot, ko ES iesāks ar dalībvalstīm, kuras aktīvi atbalstījušas ASV un Lielbritānijas spiegošanas programmas, Eiropas Parlamenta pārstāvja atbilde bija: «Tā ir katras dalībvalsts pašas kompetence.»
Otrkārt, lai gan ES, protams, aizvaino anglosakšu specdienestu bezkaunīgā rīcība («Pret mums būtu jāizturas kā pret sadarbības partneri, nevis draudu!» uzsver EP Ārlietu komitejas loceklis Hosē Salafranka), tā tomēr baidās pārāk kategoriski nostāties pret savu galveno ģeopolitisko sabiedroto. Izrādās, ne vien Latviju, bet arī visu ES bailēs var turēt Krievijas, kā arī Ķīnas ietekmes pieaugums (Briselē kā iemesli nepieciešamībai pārlieku nesaraut saites ar ASV tika minēti gan Ukrainas krišana atpakaļ Krievijas ietekmes zonā, gan Ķīnas agresīvā izplešanās Dienvidaustrumāzijā).
Pat ja ES sadūšotos un mēģinātu piespiest ASV parakstīt juridiskas privātuma aizsardzības vienošanās, pretējā gadījumā draudot ar ekonomiskās sadarbības projektu iesaldēšanu, ir šaubas, vai tiesiski mehānismi šeit vispār spēs ko līdzēt. Kā seminārā pauda ASV informātikas doktors un pilsonisko brīvību aktīvists Kristofers Sodžoians – ja vien valdības tehniski spēs veikt masu novērošanu, tās to arī darīs, nerēķinoties ar likuma ierobežojumiem. Gluži kā par apstiprinājumu šai domai kļuva fakts, ka Eiropas Parlamentā masu spiegošanai veltīto semināru laikā tika atslēgts bezvadu interneta tīkls – datorsistēmas administratori bija konstatējuši hakeru uzbrukumu. Acīmredzot informācija, kas atradās no dažādām ES valstīm sabraukušo žurnālistu, kā arī EP ierēdņu portatīvajos datoros, kādam šķita gards kumoss.
Līdz ar to visefektīvākie datu drošības problēmas risinājumi varētu būt tehnoloģiskie. Šajā ziņā Eiropai ir nopietnas grūtības, jo tā nav attīstījusi savu IT ražošanas sektoru. Viena ideja, kas veicinātu ES interneta infrastruktūras neatkarību, Pilsonisko brīvību komitejas ziņojumā tomēr tiek rosināta. Proti, ES varētu atteikties no ASV kompāniju Google, Amazon un Verizon pakalpojumiem un veidot pati savu «datu mākoņa» servisu, tādējādi labāk aizsargājot savu iedzīvotāju datus no ASV un citu valstu specdienestu kārās acs.
Bin Ladena piemērs
ASV Kongresa pārstāvji Briselē turpināja uzturēt amerikāņu specdienestu versiju, ka tik masveidīga elektroniskā spiegošana esot attaisnojama ar sabiedriskās drošības risku novēršanu, pievienojot klāt arī dažas jaunas «notis» – proti, tas lieti noderot cīņā ar Ķīnas hakeriem, kas apdraud gan ASV, gan Eiropas uzņēmumus. Kā Eiropas pilsoņu izspiegošana varētu palīdzēt novērst Ķīnas hakeru uzbrukumus, gan palika neizskaidrots. Savukārt runājot par terorisma draudu novēršanu, ASV politiķi prezentēja jau daudzkārt iepriekš atkārtoto mantru – masu elektroniskā spiegošana esot palīdzējusi visā pasaulē novērst tieši 54 terora aktus, aizmirstot gan piebilst, ka tikai dienu iepriekš ASV Kolumbijas apgabala tiesas tiesnesis Ričards Leons savā spriedumā lietā «Kleimans pret Obamu» secinājis, ka ASV valdība tiesai nav spējusi sniegt nevienu pierādījumu šim apgalvojumam (proti, ka NDA spiegošanas programmas būtu palīdzējušas novērst teroristu uzbrukumus).
Versija par to, ka tādu sabiedrībā populāru saziņas līdzekļu kā e–pasta, sociālo tīklu vai mobilo telefonu izspiegošana palīdzētu novērst teroraktus, šķiet visai dīvaina. Vai tiešām specdienesti uzskata, ka teroristi savus plānus kaldina, sarakstoties Gmail, Facebook vai Skype?
Pēc Osamas bin Ladena nogalināšanas ASV izlūkošanas dienestu amatpersonas bija spiestas atzīt, ka pasaulē meklētākais terorists ar saviem domubiedriem izmantojis izsmalcinātu saziņas veidu. Viņš uzrakstījis savu ideoloģisko vēstījumu mājas datorā bez interneta pieslēguma, tad tas iekopēts zibatmiņas ierīcē, ko uzticams kurjers nogādājis uz kādu tālu prom esošu interneta kafejnīcu un augšupielādējis e–pastā. Tas liecina, ka Al Qaeda struktūras nevada bārdaini nejēgas, bet gan cilvēki, kas ļoti labi apzinās moderno tehnoloģiju izsekošanas iespējas. Ja arī viņi saziņai izmanto globālo tīmekli, tad tās ir interneta kafejnīcas, mazāk pazīstami saziņas servisi, bieži mainītas e–pasta adreses (par to liecina pašu drošības dienestu secinājumi). Galu galā arī bin Ladens tika atrasts, izmantojot par e–pastu, čatiem vai interneta metadatiem daudz izsmalcinātākas izlūkošanas metodes – augstas izšķirtspējas satelītu attēlus un elektroniskās novērošanas bezpilota lidmašīnas. Uz šī fona ASV un Lielbritānijas specdienestu un politiķu izteicieni par masu elektronisko spiegošanu kā efektīvu terorisma apkarošanas veidu un milzīgo ļaunumu, ko tam nodarījusi Snoudena sagādātā publicitāte, neiztur kritiku.
Masu kontrole
Vai tiešām tik masveidīgas, uz populārajām saziņas platformām bāzētas spiegošanas galvenais mērķis varētu būt pasargāt sabiedrību no teroristiem? Amerikāņu žurnālists, viens no aktīvākajiem Snoudena sniegtās informācijas publiskotājiem Glens Grīnvalds uzskata, ka tas nav īstais iemesls. Video uzrunā Eiropas Parlamenta deputātiem viņš pauda dziļu skepsi par oficiālajām atrunām masu novērošanas attaisnošanai. «Teroristi taču labi zina, ka tiek novēroti visos iespējamajos veidos. Vienīgais, kam tas traucē, ir parastie cilvēki. Man nav nekādu šaubu, ka terorisms nav patiesais masu spiegošanas mērķis,» secina Grīnvalds.
Ieskats vēl nepubliskotajos Snoudena dokumentos Grīnvaldam licis saprast, ka īstais masveidīgās izspiegošanas nolūks varētu būt pavisam cits. Tāds, kas nepavisam neatbilst priekšstatiem par demokrātiju, bet drīzāk vedina totalitāras masu kontroles virzienā. «Mūsu rīcībā esošie dokumenti liecina, ka valdības plānojušas publiski pazemot konkrētus cilvēkus – politiski radikālu uzskatu paudējus, izmantojot ar spiegošanas programmu palīdzību savākto informāciju par viņu personīgo dzīvi. Tādā veidā šie atšķirīgo viedokļu paudēji varētu tikt diskreditēti un vairs nespētu savas idejas paust tikpat efektīvi,» atklāj Grīnvalds, solot, ka drīzumā tiks publicēti raksti ar šo dokumentu iztirzājumiem. Iespējams, pats žurnālists kļuva par piemēru šāda veida diskreditācijas mēģinājumam, kad pagājušā gada augustā Londonas Hītrovas lidostā uz deviņām stundām tika aizturēts viņa dzīvesbiedrs Deivids Miranda. Tūlīt pēc ziņas nonākšanas pasaules medijos, globālajā blogosfērā parādījās dažādi kliedzoši virsraksti, kas akcentēja Grīnvalda seksuālo orientāciju.
«Cilvēki rīkojas citādi, kad tiek novēroti. Novērošana rada «stindzinošo efektu». Tāpēc totalitāri režīmi mīl novērošanu – tā cilvēkiem liek kļūt konformistiskākiem, sistēmai pakļāvīgākiem,» uzrunā Eiropas Parlamentā sacīja Grīnvalds.
SAB daiļrunīgā klusēšana
Vai arī Latvijā ārvalstu un vietējie specdienesti tur roku uz iedzīvotāju privātās elektroniskās saziņas pulsa? Par to var spriest tikai netieši, jo drošības iestādes par to neizsakās, atrunājoties ar valsts noslēpuma statusu (lai arī Valsts noslēpuma likums nosaka, ka informācija par cilvēktiesību pārkāpumiem nedrīkst būt slepena, savukārt Satversmes 96.pants definē tiesības uz privātuma un korespondences neaizskaramību kā cilvēka pamattiesības). Satversmes aizsardzības birojs (SAB) ir iestāde, kuras nosaukumā ierakstīts, ka tā stāv sardzē par Satversmes normu ievērošanu un kurai būtu jārūpējas, lai vismaz ārvalstu specdienesti Latvijā neveiktu iedzīvotāju masveida izspiegošanu. SAB gan atteicās atbildēt uz jautājumu, vai biroja rīcībā ir informācija, ka masu elektroniskās spiegošanas aktivitātes, piemēram, nelikumīga piekļuve iedzīvotāju korespondencei vai metadatiem, notikušas arī ar Latvijas datu plūsmām. Ar SAB darbības metodēm iegūtā informācija esot klasificēta un to aizsargājot likums Par valsts noslēpumu. SAB atzīst, ka «nesankcionēta elektroniskās informācijas iegūšana ir drauds valsts drošībai» (tātad par tādu uzskatāma arī masu elektroniskā spiegošana), turklāt «izaicinājumi šajā jomā pieaug, un tas jāņem vērā gan politikas plānošanā, gan īstenošanā iesaistītajām institūcijām». SAB piekrīt, ka būtu jāvērtē iespējas veikt uzlabojumus Latvijas IT infrastruktūrā, kā arī normatīvajos aktos, lai labāk aizsargātu iedzīvotājus no masveida spiegošanas aktivitātēm. Uz jautājumu, vai Latvijas iedzīvotāji var justies droši, ka viņu privāto saziņu internetā, interneta un mobilo telefonu lietošanas datus nelikumīgi nelasa un neapkopo specdienesti, SAB sniedz lakonisku, taču gana zīmīgu atbildi: «Pilnībā apzināties ārvalstu specdienestu izlūkošanas kapacitāti nav iespējams. Izlūkošanai elektroniskajā telpā ir tendence pieaugt.»
Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta pētnieks Ilmārs Poikāns skaidro, ka gadījumā, ja dati (piemēram, e–pasta vēstule) tiek sūtīti no viena Latvijas servera uz citu vietējo serveri, tad amerikāņu, britu vai citu ārvalstu specdienesti tiešā veidā tam visdrīzāk nevarētu tikt klāt. Tādā gadījumā vajadzētu «vietējos», kas pieslēgtos svarīgiem punktiem Latvijas IT infrastruktūrā. Taču varot būt arī tādi gadījumi, kad vietējā datu plūsma tiek maršrutēta caur kādu citu valsti, piemēram, Zviedriju, kur drošības iestādēm saskaņā ar likumu pat ir atļauts brīvi pārtvert datus, kas šķērso tās robežu. Poikāns spriež, ka teorētiski specdienestiem Latvijā varētu būt trīs galvenie veidi, kā masveidā piekļūt privātiem interneta lietotāju datiem. Vienkāršākais ceļš esot sadarbība ar konkrētām kompānijām, otrs variants ir pieslēgties interneta datu plūsmas apmaiņas punktiem, ar īpašu iekārtu apstrādājot visas datu plūsmas kopiju, bet trešā iespēja – līdzīgi kā britu VKC gadījumā, pieslēgties sakaru kabeļiem, kas var notikt arī slepeni, kabeļu īpašniekam par to pat nenojaušot. Latvijas interneta infrastruktūrā nav viena kritiskā punkta, kuram pieslēdzoties varētu iegūt visu vietējā interneta datu plūsmu, kas nozīmē, ka specdienestiem būtu jāizvērš diezgan plaša sadarbība ar daudziem IT komunikāciju uzņēmumiem (vai jāizmanto uzlaušanas metodes).
Zviedri pieslēdzas kabeļiem
Saskaņā ar Zviedrijas televīzijas SVT decembra sākumā publiskoto informāciju, Latvijas iedzīvotājus, iespējams, visaktīvāk izspiego tieši Zviedrijas Nacionālā aizsardzības radio pārvalde, kas piekļūst datiem «britu stilā» – pieslēdzoties kabeļiem, jo liela daļa informācijas plūsmas no Krievijas un Baltijas valstīm iet tieši caur Zviedriju. Latvijas Ārlietu ministrija vietējiem medijiem toreiz atteicās komentēt šo informāciju, taču bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks zviedru televīzijai vaļsirdīgi atzinies, ka viņu šādas ziņas nepārsteidz un ka esot pat svarīgi, lai «ES un NATO kolēģi ir informēti par šejienes situāciju». Tomēr, ja uzzinātu, ka pats tiek izspiegots, tad gan Pabriks justos «saērcināts».
Salīdzinājumā ar interneta lietošanu, mobilā telefona sarunas, lai arī ir vāji aizsargāts, tomēr spiegošanai mazāk pakļauts komunikācijas veids. Vismaz līdz šim publiskotajos Snoudena dokumentos nav atklājies, ka mobilo telefonu sarunas tiktu masveidā noklausītas. IT drošības uzņēmuma Possible.lv vadošais pētnieks Kirils Solovjovs pauž viedokli, ka masveidā noklausīties mobilo telefonu sarunas pagaidām nav reāli kaut vai milzīgo cilvēkresursu dēļ, kas tam būtu nepieciešams. Visticamāk, telefona noklausīšanās tomēr paliks uz īpašiem mērķiem tēmēts pasākums (vai vienmēr tiesiski sankcionēts – tas gan ir cits jautājums), līdzīgi kā īpaši spiegošanai izstrādātās programmatūras FinSpy iesūtīšana datorā. Tomēr tehniski būtu iespējams ierakstīt visas Latvijā notiekošās telefonsarunas (lai vajadzības gadījumā vēlāk noklausītos), ja vien tiktu izvirzīts šāds mērķis un piešķirts atbilstošs finansējums, uzskata Poikāns. Viņš atgādina – ja ne gluži telefonsarunu saturs, tad vismaz to metadati (kas, ar ko, kad, kurā vietā un cik ilgi runājis) tiek apkopoti un uzglabāti 18 mēnešus saskaņā ar Elektronisko sakaru likumu. Iespējams, ka Latvijā notiek arī mobilo telefonu kustības izsekošana, vācot informāciju par mobilo telefonu atrašanās vietas datiem.
Privātuma ilūzija
Poikāns brīdina, ka privātums internetā ir ilūzija: «Tas, ko cilvēki internetā dara it kā privāti, gluži vienkārši ir pieejams šaurākam cilvēku lokam, nekā tas, ko viņi dara publiski.» Uz jautājumu, vai pats sūtītu konfidenciāla rakstura informāciju caur internetu, Poikāns atbild ar patiesi izbrīnītu «Priekš kam?». Tādos gadījumos vislabāk esot satikties aci pret aci. Iebilstu, ka ne vienmēr tas ir iespējams un modernās tehnoloģijas izmantot tomēr ir ļoti ērti – vai tiešām nav nekādu iespēju pasargāties no svešām acīm? Poikāns atgādina, ka pastāv iespēja saziņai ar konkrētu adresātu izmantot arī šifrētu e–pastu, taču Snoudena dokumenti atklājuši, ka vismaz ASV un britu specdienesti «atkoduši» arī lielāko daļu no interneta šifrēšanas tehnoloģijām. Aizsargāt privātumu gadījumā, ja esi izraisījis specdienestu interesi par sevi, vispār esot neiespējami. «Svarīgākais jautājums ir – vai tu esi mērķis? Ja esi, tad viss – čau! Ja nekas neesi, tad neviens par tevi arī neinteresēsies,» secina Poikāns. Viņš piekrīt Grīnvalda uzskatam, ka cilvēkam nebūt nav jābūt potenciālam teroristam, lai kļūtu par specdienestu mērķi. «Terorisms ir tikai ļoti ērta kārts – tiklīdz kā iebilsti pret masu spiegošanu, tevi apvaino terorisma atbalstīšanā. Taču izsekoti tiek arī aktīvisti, cilvēki ar atšķirīgiem politiskiem uzskatiem. Tā ir sena metode – ja nevari diskreditēt cilvēka pausto ideju, tad vērsies pret pašu cilvēku. Par katru var atrast ko nevēlamu un nevienam nepatīk, ka viņš atrodas uz skatuves pilnīgi kails,» skaidro Poikāns, iezīmējot iebiedētas, pilsoniski inertas nākotnes sabiedrības ainu. Solovjovs to papildina ar savu vērojumu – viņaprāt, cilvēki arvien biežāk labprātīgi atsakās no privātuma. «Lai ko jūs arī uzrakstītu, vairākuma acīs tas nebūs nekas īpašs, ņemot vērā to, kā cilvēki paši izturas pret savu privātumu internetā. Man šķiet, ka pasaule iet uz to, ka cilvēkiem privātums vairs nebūs vajadzīgs, pēc tā zudīs pieprasījums. Ja arī daži «dīvaiņi» runās, ka privātums ir svarīgs, vairākums pateiks, ka tā nav prioritāte,» domā Solovjovs.
«Agrāk visus, kuri runāja par šādām lietām, sauca par sazvērestību teoriju piekritējiem. Tas, kas tagad ir atklājies, pārspēj jebkuru «sazvērestību teoriju». Vismaz es nevarēju iedomāties, ka izspiegošana notiek tik plašā mērogā. Tad jau Džordžs Orvels vēl bija optimists,» atzīst Poikāns.
Demokrātiskā sabiedrībā cilvēkiem pašiem jābūt tiesībām izvērtēt, vai un cik daudz esam gatavi atdot savu brīvību un privātumu specdienestu rokās. Masu elektroniskā spiegošana nav pasargājusi no terorisma aktiem, bet tā ir radījusi būtiskus demokrātijas riskus. Pat ja kāds ne pārāk gudrs terorists iedomāsies Skaipā sarunāt trotila iegādi ar kādu tikpat dumju sprāgstvielu tirgotāju – vai tik hipotētisku gadījumu vēl hipotētiskāka novēršanas iespēja attaisno gandrīz neierobežotas un nekontrolētas specdienestu iespējas izspiegot visu iedzīvotāju privāto saziņu, intereses, uzskatus? Uzdot sabiedrībai šo jautājumu, lai tā varētu lemt – tas, pēc paša vārdiem, bija viss, ko Edvards Snoudens vēlējās panākt.
Snoudena atklājumu hronoloģija
Datums | Atklājums |
2013.gada 5.jūnijs | Snoudena sāga sākas ar britu laikraksta Guardian publicēto informāciju par ASV specdienestu ar slepenu tiesas lēmumu autorizēto piekļuvi mobilo sakaru kompānijas Verizon telefonsarunu datiem |
6.jūnijs | Atklājas, ka NDA guvusi tiešu piekļuvi lielāko ASV interneta kompāniju (Google, Microsoft, Facebook, u.c.) serveriem, iegūstot lietotāju e–pasta sarakstes, čatus, failu pārsūtījumus, meklēšanas vēstures, u.c. datus |
19.jūnijs | New York Times atklāj, ka 2008.gadā Skype specdienestiem devusi piekļuvi savu lietotāju zvaniem |
21.jūnijs | Guardian informē, ka britu specdienests VKC pieslēdzies ap 200 optiskās šķiedras kabeļiem, kas pārraida interneta un telefonsarunu datus |
30.jūnijs | Der Spiegel atklāj Vācijas iedzīvotāju izspiegošanas apmērus – NDA ik mēnesi izseko ap 500 miljoniem zvanu, e–pastu un īsziņu. Vēlāk atklājas, ka līdzdarbojies arī Vācijas Federālais izlūkošanas dienests |
4.jūlijs | Le Monde publicē informāciju, ka Francijas iedzīvotāju interneta un telefonsarunu komunikāciju, pārkāpjot šīs valsts likumus, jau gadiem izspiego Francijas Ārējās drošības dienests |
31.jūlijs | Guardian detalizēti eksponē programmu XKeyscore, kuras ietvaros NDA vāc e–pasta sarakstes un interneta metadatus un uzglabā tos ērti pārlūkojamās datubāzēs ar meklēšanas funkciju |
15 augusts | Washington Post atklāj, ka NDA darbinieki izspiegojuši savus dzīvesbiedrus un tuviniekus |
5.septembris | Vairāki mediji nāk klajā ar informāciju, ka NDA spējusi atšifrēt arī to interneta datu plūsmu, kas tiek pārsūtīta kodētā veidā |
5.septembris | Atklājas, ka NDA sadarbojas ar tehnoloģiju ražotājiem un ievieto spiegošanai paredzētas mikroshēmas vai programmatūru masu tirgum ražotos datoros, serveros un citās ierīcēs |
16.septembris | Der Spiegel informē, ka NSA masveidā kolekcionē arī privātpersonu finansiālo transakciju datus (Visa, Mastercard, SWIFT) |
4.decembris | Washington Post nāk klajā ar rakstu par to, ka NDA izseko simtiem miljonu mobilo telefonu pārvietošanās datiem |
5.decembris | Zviedrijas televīzija SVT atklāj ciešo NDA sadarbību ar zviedru drošības dienestu (FRA), kas izspiegojis ne vien Krieviju, bet arī Baltijas valstis |
27.janvāris | New York Times un Guardian vēstī, ka NDA un VKC izmantojušas populāro spēli Angry Birds un citas aplikācijas, lai masveidā izspiegotu mobilo telefonu saturu |
0 Komentāri